Ērihs Marija Remarks LISABONAS NAKTS

Šovakar nopirku teātra starpbrīdī - (esot Remarka optimistiskākais romāns - nu ko redzēsim;) Pagaidam citāts no ceturtā vāka.

Un kas mums īstenībā pieder? Kam tik daudz uztraukties par lietām, kuras labākajā gadījumā dotas tikai uz zināmu laiku; un kam tik daudz prātot par to, kuram mīļotajam cilvēks vairāk vai mazāk piederējis, ja iluzorais vārds "piederēt" nenozīmē neko vairāk kā - apskaut tukšu gaisu?
Vientulība meklē ceļabiedru un nejautā, kas viņš ir. Kurš to nezina, nekad nav bijis vientuļš, bet tikai viens.

Katrīna Pankola "Centrālparka vāveres pirmdienās skumst"

- Nevienam nav jājūtas laimīgam ne visu laiku, ne arī tāpat kā citiem...Sava laime ir jāatrod, katram tā ir atšķirīga un citāda. Tu domā, ka cilvēki jūtas patiešām laimīgi, ja viņiem ir skaista māja, liela automašīna, desmit telefoni, platekrāna televizors un pakaļa siltumā? Es esmu nolēmusi būt laimīga pēc sava prāta...
- Un vai tev tas izdodas?
- Vienmēr ne, tomēr kaut kā jau sanāk. Un ja es visu laiku justos laimīga, tad vairs nezinātu, ka esmu laimīga! Vai tu to saproti, luv? Vai saproti?

Viņš atbildēja piekrītoši, lai nerunātu viņai pretī, tomēr nebija visu sapratis.