Šovakar nopirku teātra starpbrīdī - (esot Remarka optimistiskākais romāns - nu ko redzēsim;) Pagaidam citāts no ceturtā vāka.
Un kas mums īstenībā pieder? Kam tik daudz uztraukties par lietām, kuras labākajā gadījumā dotas tikai uz zināmu laiku; un kam tik daudz prātot par to, kuram mīļotajam cilvēks vairāk vai mazāk piederējis, ja iluzorais vārds "piederēt" nenozīmē neko vairāk kā - apskaut tukšu gaisu?
Vientulība meklē ceļabiedru un nejautā, kas viņš ir. Kurš to nezina, nekad nav bijis vientuļš, bet tikai viens.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru