(Šī ir māsas dāvana Ziemassvētkos, bet ļoti aizraujoša, lai gan par pagājušā gadsimta 60. gadiem. Ne velti divreiz ekranizēta. A. Heilija "Lidostu" jau biju lasījusi kādus gadus iepriekš vēl padomju laika izdevumā vectēva bibliotēkā izraktu. Lai nu kā - laba grāmata. Iesaku.
This was a Christmas present from my sister but it turned out to be a very exciting one, although it speaks about the hotel business from the 60ties of the previous century. No wonder it has been turned into a movie twice. I read A. Hailey's "Airport" already some years ago, it was an issue still from the Soviet times, I found it in my grandfarther's library. Anyway - it is a good book. I recommend it.)
Patlaban Vorens Trens gandrīz vai sadzirdēja, kā vecais Roiss savā ķērkstošajā balsī jautri nosaka: "Jums viss gājis pa diegu tik ilgi, ka dažas neveiksmes nāks tikai par labu. Dievs liek mūsu mugurām līkt un sirdīm zemoties. Viņš atgādina, ka mēs neesam nekas cits kā viņa niķīgie bērni, lai gan iztaisāmies par nezin ko."
-------
- Jūs, teicāt, ka rakt zeltu parasti bijis grūti. Vai tas nozīmē, ka vienmēr tā nebija?
- Nē, vienmēr ne. Dažiem veicās labāk, kaut gan arī viņiem dažkārt viss sagāja dēlī. Varbūt tas daļēji notika tāpēc, ka Vairogs un liesā zeme prot izspēlēt ar ļaudīm dīvainus jokus. Daži, ko uzskata par stipriem - un ne tikai fiziskā nozīmē -, īstenībā izrādās vāji. Un citi, par kuriem tu it kā varētu galvu likt ķīlā, pierāda, ka nevari viss...
--------
Viņš pacēla aizmugures buferi. Ceļasomas, kažoki un sudrablietas bija sakrautas bagāžnieka vienā pusē. Strādādams Milns redzēja, kā kruķis nopēta šo kolekciju. Gluži neticami, ka viņš vēl neko nav sacījis.
Policists pieliecās un pataustīja vienu kažoku.
- Maķenīt par karstu, lai pašlaik tādus valkātu.
Milns sastinga un neiedrošinājās kustēties. Nu viņš bija nonācis savā Golgātā. Nesatricināmā apņēmībā un apziņā, ka doto vārdu turēs, viņš zvērēja: ja vien būs iespēja un ja viņš laimīga gadījuma dēļ šajā mirklī izspruks sveikā, tad vairs nekad mūžā nedarīs neko negodīgu.
Policists pašlaik devās pie kādas automašīnas, kuras vadītājs bija apstājies, lai pavaicātu ceļu. Atgriezies, jau piemirsis agrākās aizdomas, pajautāja: - Nu, vai viss kārtībā?
Mūķīzeru Milns pamāja ar galvu. Un nekustīgi gaidīja. Cilvēka sirds taču spēj tik daudz panest.
Aizmugurē atskanēja nepacietīgi signāli. Policists aizvēra forda durvis. Viņš it kā atcerējās, ka ir satiksmes regulētājs. - Atbrīvosim ceļu.
Ierūcās motors. Mūķīzeru Milns sāka braukt, policists vēroja, kā mašīna sakustas. Piesardzīgi, ne pārāk ātri un ne pārāk lēni, stingri paturēdams prātā lēmumu, Mūķīzeru Milns uzbrauca uz autoceļa estakādes.
