Nezinu, vai sāku grāmatu lasīt neīstā dienā, vai īsti nepatika rakstības/tulkojuma stils, bet šo ļoti saslavēto grāmatu "mocīju" pusi vasaras. Kaut kā īsti nenoticēju tai galvenajai varonei un viņas pārdzīvojumiem Karību salās, jo autors bija vīrietis, kurš šķiet diezgan neveiksmīgi mēģināja iejusties sievietes ādā un rakstīt no viņas perspektīvas. Bet tā kā pati esmu uzstādījusi sev noteikumu, ka vienmēr visas iesāktās grāmatas izlasu līdz beigām, tad devu grāmatai otru iespēju, piepūtu vaigus...un izlasīju. Otrā daļa jau bija labāka un beigas jau pavisam pieņemamas. Bet sajūsmā neesmu. Tāda "obligātā literatūra" par vergiem un humānisma trūkumu lielās nācijās, saprotu tās nozīmi, bet laikam šeit no apraksta vairāk gaidīju tādu piedzīvojumu romānu, kurš tā arī nesekoja.
