- Nevienam nav jājūtas laimīgam ne visu laiku, ne arī tāpat kā citiem...Sava laime ir jāatrod, katram tā ir atšķirīga un citāda. Tu domā, ka cilvēki jūtas patiešām laimīgi, ja viņiem ir skaista māja, liela automašīna, desmit telefoni, platekrāna televizors un pakaļa siltumā? Es esmu nolēmusi būt laimīga pēc sava prāta...
- Un vai tev tas izdodas?
- Vienmēr ne, tomēr kaut kā jau sanāk. Un ja es visu laiku justos laimīga, tad vairs nezinātu, ka esmu laimīga! Vai tu to saproti, luv? Vai saproti?
Viņš atbildēja piekrītoši, lai nerunātu viņai pretī, tomēr nebija visu sapratis.
ceturtdiena, 2014. gada 6. marts
otrdiena, 2013. gada 17. septembris
Kerils Filipss "Kembridžs"/ Caryl Phillips "Cambridge"
I struggled with this book enormously; I don't know was it the book or me but I read it till the half of it and then it...got bored. As it was summer I decided to put it aside but as I have a rule that I finish all books I begin, I puffed my cheeks and gave the book another chance. And you know eventually it paid of - as the ending was quite good actually. So everyone deserves a second chance, even a book:)
Nezinu, vai sāku grāmatu lasīt neīstā dienā, vai īsti nepatika rakstības/tulkojuma stils, bet šo ļoti saslavēto grāmatu "mocīju" pusi vasaras. Kaut kā īsti nenoticēju tai galvenajai varonei un viņas pārdzīvojumiem Karību salās, jo autors bija vīrietis, kurš šķiet diezgan neveiksmīgi mēģināja iejusties sievietes ādā un rakstīt no viņas perspektīvas. Bet tā kā pati esmu uzstādījusi sev noteikumu, ka vienmēr visas iesāktās grāmatas izlasu līdz beigām, tad devu grāmatai otru iespēju, piepūtu vaigus...un izlasīju. Otrā daļa jau bija labāka un beigas jau pavisam pieņemamas. Bet sajūsmā neesmu. Tāda "obligātā literatūra" par vergiem un humānisma trūkumu lielās nācijās, saprotu tās nozīmi, bet laikam šeit no apraksta vairāk gaidīju tādu piedzīvojumu romānu, kurš tā arī nesekoja.
Šeit var apskatīt atsauksmes par grāmatu: Here you can read some reviews about the book: http://www.goodreads.com/book/show/961655.Cambridge
Nezinu, vai sāku grāmatu lasīt neīstā dienā, vai īsti nepatika rakstības/tulkojuma stils, bet šo ļoti saslavēto grāmatu "mocīju" pusi vasaras. Kaut kā īsti nenoticēju tai galvenajai varonei un viņas pārdzīvojumiem Karību salās, jo autors bija vīrietis, kurš šķiet diezgan neveiksmīgi mēģināja iejusties sievietes ādā un rakstīt no viņas perspektīvas. Bet tā kā pati esmu uzstādījusi sev noteikumu, ka vienmēr visas iesāktās grāmatas izlasu līdz beigām, tad devu grāmatai otru iespēju, piepūtu vaigus...un izlasīju. Otrā daļa jau bija labāka un beigas jau pavisam pieņemamas. Bet sajūsmā neesmu. Tāda "obligātā literatūra" par vergiem un humānisma trūkumu lielās nācijās, saprotu tās nozīmi, bet laikam šeit no apraksta vairāk gaidīju tādu piedzīvojumu romānu, kurš tā arī nesekoja.
pirmdiena, 2013. gada 1. jūlijs
K. Pankola "Bruņurupuču lēnais valsis"/ K. Pancol "La Valse Lente des Tortues"
Pirku šo grāmatu vasarīgai lasīšanai šūpuļtīklā. Šūpuļtīkls izpalika, bet grāmata gana interesanta. Tiesa nepatika, ka autore nez kāpēc šai diezgan saistošajā sižetā vēl cenšas iepīt nez kādu detektīva, "crime" līniju. Tā likās pilnīgi nevietā. Ja ir dāmu romāns, tad lai tāds arī ir līdz pēdējai lappusei. Trīs ar pusi acis. Bet brīvdienu un atvaļinājumu grāmatai pietiekami laba.
To be honest I expected more from this book. Though the plot was quite interesting and twists and turns of the story quite entertaining and sometimes unexpected. Still there wasn’t that deep, special feeling about the book that makes it stand out from the rest and be remembered long after you have read it. Three and a half apples (from five). But if you are looking for a nice novel to take with you on a vacation, I recommend it.
"Šis ir dīvains laiks. Man tas jāpārdzīvo."
"This is a strange time. I have to get through it."
------
"Darbs mani nomierina. Tas uzlabo man noskaņojumu, neļauj aizklīst drūmās domās."
"Work soothes me. It improves my mood and does not let gloomy thoughts enter my mind."
------
"Ja nemierīgs cilvēks klausa dvēseles vēlmēm, viņa ievainojumi sadzīst, bet nelaimes viņu nekad nepiemeklē."
"If anxious man listens to the needs of his soul, his wounds heel but disasters never find him."
-------
"Steiga ir mūsdienu dēmonu paveids."
"Hurry is a form of contemporary demon."
------
"Redzi, Digeklēn, te slēpjas īstā Balzaka prasme, viņš mums apraksta cilvēka drēbes tā, ka šie vārdi mums iespiežas dvēselē! Ar detaļām, vēl sīkākām detaļām! Taču, lai tiktu pie detaļām, nedrīkst steigties, ir jāprot ļauties, soli pa solim likt lietā vārdus, tēlus, idejas. Mūsdienās neviens vairs neraksta kā Balzaks, jo vairs nevēlas zaudēt laiku. Uzraksta vienkārši "sajūta bija laba", "bija skaists laiks", "bija auksts", "viņš bija labi ģērbies", nemaz nemeklējot tos mazos vārdiņus, kuri pieguļ kā cimds un netieši norāda, ka bijis skaists laiks, sajūta bijusi laba, cilvēks bijis straujš."
"You see, Digeclen, here hides the true skill of Balsac, he describes clothes of a man in a way that those words penetrate into our soul! With details, the tiniest details! But if you want to get to the details you can’t hurry, you have to know how to let go and make use of words, images and ideas step by step. Nowadays nobody writes like Balsac because he/she does not want to waste time. They just simply write “it was a good feeling ", "the weather was nice ", "it was cold ", "he was well dressed " without searching for those little words that fit like gloves to the hand and subtly implies that the weather was beautiful, feeling was good and man was fast."
To be honest I expected more from this book. Though the plot was quite interesting and twists and turns of the story quite entertaining and sometimes unexpected. Still there wasn’t that deep, special feeling about the book that makes it stand out from the rest and be remembered long after you have read it. Three and a half apples (from five). But if you are looking for a nice novel to take with you on a vacation, I recommend it.
"Šis ir dīvains laiks. Man tas jāpārdzīvo."
"This is a strange time. I have to get through it."
------
"Darbs mani nomierina. Tas uzlabo man noskaņojumu, neļauj aizklīst drūmās domās."
"Work soothes me. It improves my mood and does not let gloomy thoughts enter my mind."
------
"Ja nemierīgs cilvēks klausa dvēseles vēlmēm, viņa ievainojumi sadzīst, bet nelaimes viņu nekad nepiemeklē."
"If anxious man listens to the needs of his soul, his wounds heel but disasters never find him."
-------
"Steiga ir mūsdienu dēmonu paveids."
"Hurry is a form of contemporary demon."
------
"Redzi, Digeklēn, te slēpjas īstā Balzaka prasme, viņš mums apraksta cilvēka drēbes tā, ka šie vārdi mums iespiežas dvēselē! Ar detaļām, vēl sīkākām detaļām! Taču, lai tiktu pie detaļām, nedrīkst steigties, ir jāprot ļauties, soli pa solim likt lietā vārdus, tēlus, idejas. Mūsdienās neviens vairs neraksta kā Balzaks, jo vairs nevēlas zaudēt laiku. Uzraksta vienkārši "sajūta bija laba", "bija skaists laiks", "bija auksts", "viņš bija labi ģērbies", nemaz nemeklējot tos mazos vārdiņus, kuri pieguļ kā cimds un netieši norāda, ka bijis skaists laiks, sajūta bijusi laba, cilvēks bijis straujš."
"You see, Digeclen, here hides the true skill of Balsac, he describes clothes of a man in a way that those words penetrate into our soul! With details, the tiniest details! But if you want to get to the details you can’t hurry, you have to know how to let go and make use of words, images and ideas step by step. Nowadays nobody writes like Balsac because he/she does not want to waste time. They just simply write “it was a good feeling ", "the weather was nice ", "it was cold ", "he was well dressed " without searching for those little words that fit like gloves to the hand and subtly implies that the weather was beautiful, feeling was good and man was fast."
piektdiena, 2013. gada 24. maijs
E. Zirnis "A. Hermanis: kļūstam atkarīgi no lumpeņiem", "6diena", 24.05.2013.
Vienkārši patīk citāts:
"Redzi, es dzīvoju Ņujorkā, tā ir drīzāk ebreju, intelektuāļu pilsēta. Visa pārēja Amerika ir radusies no plebejiem, nabadziņiem, kas līdzīgi kā tagad no Latvijas, ekonomiskā izmisumā aizbrauca no Eiropas. Viņu vērtības ir pieskaņotas tam, ko plebejs gaida no dzīves: maza ģimenes māja, ģimene ar suni un dīvāns, uz kura gulšņājot viņš var skatīties savu stulbo televizoru."
"Redzi, es dzīvoju Ņujorkā, tā ir drīzāk ebreju, intelektuāļu pilsēta. Visa pārēja Amerika ir radusies no plebejiem, nabadziņiem, kas līdzīgi kā tagad no Latvijas, ekonomiskā izmisumā aizbrauca no Eiropas. Viņu vērtības ir pieskaņotas tam, ko plebejs gaida no dzīves: maza ģimenes māja, ģimene ar suni un dīvāns, uz kura gulšņājot viņš var skatīties savu stulbo televizoru."
ceturtdiena, 2013. gada 16. maijs
J. Jerohomovičs "Katarse nav tālu", KD, 16.05.2013./ J. Jerohomovich " Catharsis is not far"
Šobrīd nedaudz atkāpjos no sev ierastā grāmatu formāta, publicējot kādu ļoti uzrunājošu citātu no koncerta recenzijas. Man tas patīk, jo liek domāt pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, ka palikt vecākam/novecot ir slikti; varbūt tieši otrādi, jo tad varam būt aizvien brīvāki savās izpausmēs.
With this quote I go a bit further than my usual format, as this is not a quote from the book, but from a critics review about one concert. I love this quote because it makes us to think outside the box and acknowledge that maybe aging is not something bad; as somehow with age we can be more free in everything we do and maybe break some barriers and taboos we did not dare to when we are young.
"Jaunības uzliktās važas un ierobežojumi (kad jārūpējas par biogrāfiju, reputāciju, nākotnes perspektīvām un attiecībām) ir nomesti, visi mākslinieciskie kredīti atmaksāti - un nevajag nekādus avansus. Var brīvi ļauties radošām izpausmēm un greznām autobiogrāfiskām ekstravagancēm."
"Bonds and restrictions placed on us by the youth (when we have to care for our biography, reputation, future perspectives and relationships) have been removed, all the artistic credits repaid – and there is no need for the front money any more. You can freely indulge into creative expressions and luxurious autobiographic extravagances.”
With this quote I go a bit further than my usual format, as this is not a quote from the book, but from a critics review about one concert. I love this quote because it makes us to think outside the box and acknowledge that maybe aging is not something bad; as somehow with age we can be more free in everything we do and maybe break some barriers and taboos we did not dare to when we are young.
"Jaunības uzliktās važas un ierobežojumi (kad jārūpējas par biogrāfiju, reputāciju, nākotnes perspektīvām un attiecībām) ir nomesti, visi mākslinieciskie kredīti atmaksāti - un nevajag nekādus avansus. Var brīvi ļauties radošām izpausmēm un greznām autobiogrāfiskām ekstravagancēm."
"Bonds and restrictions placed on us by the youth (when we have to care for our biography, reputation, future perspectives and relationships) have been removed, all the artistic credits repaid – and there is no need for the front money any more. You can freely indulge into creative expressions and luxurious autobiographic extravagances.”
pirmdiena, 2013. gada 6. maijs
A. Manfelde "Dzimtenīte"/ A. Manfelde "Motherland"
Šo grāmatu jau biju atlikusi izlasāmo rakstu darbu kaudzītē vēl pirms tam, kad pāris nedēļas iepriekš KD parādījās plaša intervija ar autori, bet šī intervija noteikti pamudināja grāmatu izķeksēt no nedaudz apputējušās (ak, laika trūkums!) kaudzītes un ķerties klāt. Tā arī darīju. Ko lai saka? Gana aizkustinoši, skaudri, noteikti jāizlasa visiem, kuri bijuši/ir/taisās doties strādāt uz Īriju, Angliju, Skotiju, Ķīnu un kur tik vēl ne. Patika dokumentālā klātbūtnes sajūta, kas gūta, autorei intervējot sievietes, kuras tiešām strādājušas zivju fabrikās, par "klīneriem" utt. Un ļoti patika beigas, tās gana negaidītas, bet neteikšu priekšā. Jā, labas beigas (ne vārda "labs" tradicionālajā izpratnē) patiešām var izglābt grāmatu. Sākumā jau domāju, ka viss būs tradicionāli. Dāma aizbrauks, pastrādās, sapratīs, ka Latvijā tomēr labāk un skaisti atgriezīsies mājās. Bet viss ir nedaudz citādāk. Tā ka izlasiet, turklāt jāpiemetina, ka šis noteikti ir arī viens no jaudīgākajiem LV autoru darbiem, kāds pēdējā laikā lasīts./
This book is written by the Latvian author Andra Manfelde. Story is about Latvian women going to work in Scotland, as their situation at home (in Latvia) is not satisfying and they need money to feed their kids, repay loans etc. So story begins when three women of different temper, different character and backgound hop into the bus heading from Riga to London. Afterwards we can read about their life and work in Scotland and, of course, how their expectations differ from the real life. Some of them are more succesful in the foreign country, others less. And their grief and sadness that they were forced to leave their home, kids, friends etc. in the quest for the better life they try to forget with the help of rum and coke, Friday night parties at the local pubs and short love affairs with men they forget in the next morning. Still this deep sadness they are feeling can't be sunken into booze and lingers throughout the book. A must-read for everyone who is working or is going to work in some foreign country and I am not talking about high-profile jobs here.
Also I would like to praise the "true story" aspect of the book, as author actually interviewed women who worked in factories, as cleaners, in the pubs of Scotland and Ireland.
Daži citāti ieskatam/Some quotes for reference:
"Nē, mēs nebijām šeit ieradušās meklēt laimi. Tas vienkārši bija instinkts. Bēgt un izdzīvot. Pirmajā Skotijas ziemā tiešām bijām līdzīgas žurkām."
"No, we did not come here to search for happiness. It was simply an instinct. To escape and survive. In our first winter in Scotland we really resembled rats."
----
"Skatījos uz Ivonnu un mazliet apskaudu. Viņa uz Skotiju bija atbraukusi vismaz 10 kg smagāka un 10 gadus vecāka. Tagad tas viss pazudis. It kā līdz šim mūsu pilsēteles mazumtirdzniecības krātiņā viņu kāds būtu dzītin dzinis zemē. Jā, Ivonna bija tikusi laukā. Vismaz man tā izskatījās."
"I looked at Ivonna and felt a slight envy. She had come to Scotland at least 10 kilos heavier and 10 years older. Now, all of that had vanished. As if the cage of the retail sales of our small town were simply digging her into the ground. Yes, Ivonna had managed to get out. At least it looked like so."
-----
"Soul. Soul. Mēs bijām kā baznīcas ar kroga izkārtni. Mūsu dvēseļu ievainojumi bija mērāmi tukšajā tarā un izlietotajos alka zelcer iepakojumos."
"Soul. Soul. We were like churches with the signboard of the pub.Wounds of our souls could be measured with empty bottles and packages of alka zelcer."
-----
"Tomēr te nebija tāda sprieguma kā mājās. Ja mērķis ir peļņa, nevis eksistence, tā tomēr ir milzīga atšķirība."
"Still we felt less pressure than at home. If you're aim is profit not survival, there's a big difference."
-----
This book is written by the Latvian author Andra Manfelde. Story is about Latvian women going to work in Scotland, as their situation at home (in Latvia) is not satisfying and they need money to feed their kids, repay loans etc. So story begins when three women of different temper, different character and backgound hop into the bus heading from Riga to London. Afterwards we can read about their life and work in Scotland and, of course, how their expectations differ from the real life. Some of them are more succesful in the foreign country, others less. And their grief and sadness that they were forced to leave their home, kids, friends etc. in the quest for the better life they try to forget with the help of rum and coke, Friday night parties at the local pubs and short love affairs with men they forget in the next morning. Still this deep sadness they are feeling can't be sunken into booze and lingers throughout the book. A must-read for everyone who is working or is going to work in some foreign country and I am not talking about high-profile jobs here.
Also I would like to praise the "true story" aspect of the book, as author actually interviewed women who worked in factories, as cleaners, in the pubs of Scotland and Ireland.
Daži citāti ieskatam/Some quotes for reference:
"Nē, mēs nebijām šeit ieradušās meklēt laimi. Tas vienkārši bija instinkts. Bēgt un izdzīvot. Pirmajā Skotijas ziemā tiešām bijām līdzīgas žurkām."
"No, we did not come here to search for happiness. It was simply an instinct. To escape and survive. In our first winter in Scotland we really resembled rats."
----
"Skatījos uz Ivonnu un mazliet apskaudu. Viņa uz Skotiju bija atbraukusi vismaz 10 kg smagāka un 10 gadus vecāka. Tagad tas viss pazudis. It kā līdz šim mūsu pilsēteles mazumtirdzniecības krātiņā viņu kāds būtu dzītin dzinis zemē. Jā, Ivonna bija tikusi laukā. Vismaz man tā izskatījās."
"I looked at Ivonna and felt a slight envy. She had come to Scotland at least 10 kilos heavier and 10 years older. Now, all of that had vanished. As if the cage of the retail sales of our small town were simply digging her into the ground. Yes, Ivonna had managed to get out. At least it looked like so."
-----
"Soul. Soul. Mēs bijām kā baznīcas ar kroga izkārtni. Mūsu dvēseļu ievainojumi bija mērāmi tukšajā tarā un izlietotajos alka zelcer iepakojumos."
"Soul. Soul. We were like churches with the signboard of the pub.Wounds of our souls could be measured with empty bottles and packages of alka zelcer."
-----
"Tomēr te nebija tāda sprieguma kā mājās. Ja mērķis ir peļņa, nevis eksistence, tā tomēr ir milzīga atšķirība."
"Still we felt less pressure than at home. If you're aim is profit not survival, there's a big difference."
-----
otrdiena, 2013. gada 12. marts
Dž. Roulinga "Nejaušā vakance"/ J.K. Rowling "The Casual Vacancy"
I have dual feelings about this book - I would not call it great, it is simply a quite good literature, though to my mind maybe Mrs. Rowling should stick to the writing about wizards and little boys with magic powers. As I think part of the success of this book could be attributed to her previous Harry Potter books. I am still striving to get to the end of this huge novel but to be honest it is hard, as it gets a bit boring sometimes...but as I always try to finish the book, I will do as well with this one...though there are still 215 pages left.
Teikšu atklāti, ar šo grāmatu man neiet viegli, varbūt tādēļ, ka lasu to angļu valodā, lai gan parasti man tas problēmas nesagādā. Ja to nebūtu uzrakstījusi tik slavena autore, tad domāju tās pieprasījums būtu daudz mazāks. Tā ir diezgan (uzsvars uz vārdu "diezgan") laba literatūra par dzīvi ("krējumu" un arī padibenēm) kādā nelielā Anglijas mazpilsētiņā mūsdienās. Krieviski sakot - "na ljubitelja".
Citāti:
If you want chips, you don't go to the fucking salad bar.
Tu taču nemeklētu čipsus salātu bārā.
---------
Vēl Roulingas kundze visu laiku citē Riannas "Umbrella", laikam ļoti patīk. /Also Mrs. Rowling are quoting Umbrella, a song by J-Z & Rihanna, several times, probably she likes it very much:)
Uh huh uh huh, Rihanna...
Good girl gone bad -
Take three -
Action.
No clouds in my storms...
Let it rain, I hydroplane into fame
Comin' down with the Dow Jones...
Krystal had never understood the words.
---------
It was so good to be held. If only relationships could be distilled into simple, wordless gestures of comfort. Why had humans ever learned to talk?
Tā bija tik laba sajūta, kad Tevi apskauj. Ja vien attiecības varētu reducēt līdz vienkāršiem, mierinošiem žestiem bez vārdiem. Kāpēc vispār cilvēki ir iemācījušies runāt?
Teikšu atklāti, ar šo grāmatu man neiet viegli, varbūt tādēļ, ka lasu to angļu valodā, lai gan parasti man tas problēmas nesagādā. Ja to nebūtu uzrakstījusi tik slavena autore, tad domāju tās pieprasījums būtu daudz mazāks. Tā ir diezgan (uzsvars uz vārdu "diezgan") laba literatūra par dzīvi ("krējumu" un arī padibenēm) kādā nelielā Anglijas mazpilsētiņā mūsdienās. Krieviski sakot - "na ljubitelja".
Citāti:
If you want chips, you don't go to the fucking salad bar.
Tu taču nemeklētu čipsus salātu bārā.
---------
Vēl Roulingas kundze visu laiku citē Riannas "Umbrella", laikam ļoti patīk. /Also Mrs. Rowling are quoting Umbrella, a song by J-Z & Rihanna, several times, probably she likes it very much:)
Uh huh uh huh, Rihanna...
Good girl gone bad -
Take three -
Action.
No clouds in my storms...
Let it rain, I hydroplane into fame
Comin' down with the Dow Jones...
Krystal had never understood the words.
---------
It was so good to be held. If only relationships could be distilled into simple, wordless gestures of comfort. Why had humans ever learned to talk?
Tā bija tik laba sajūta, kad Tevi apskauj. Ja vien attiecības varētu reducēt līdz vienkāršiem, mierinošiem žestiem bez vārdiem. Kāpēc vispār cilvēki ir iemācījušies runāt?
Abonēt:
Ziņas (Atom)